Uz skatuves kopā ar Andri Buli.
„Īstenībā nebrīnos par tām sievietēm, kuras kļūst par vecmeitām, jo kaut kādā mirklī tik ļoti iemācies būt viens.”
Savā monoizrādē „Blūzs. Vita. Nova.” tu izdzīvo dažādus sieviešu tipus – kura esi pati?
Viena no viņām tik ļoti pieķērusies mīļotajam vīrietim, ka ar laiku sākusi dzīvot otra dzīvi, aizmirstot par savējo. Brīdī, kad vīrietis no viņas aiziet, sieviete vairs nezina, kā tālāk eksistēt, tāpēc gatava padarīt galu. Otrs tips: spēcīgā, rupji izsakoties – sieviete ar vīrieša orgāniem, kurai vīrietis blakus vajadzīgs tikai sava ego apliecinājumam, mazs šunelītis. Bieži vien redzu tādus pārus, kur vīrieti tur kā īsā saitītē un kur viņš bez sievietes atļaujas neko pat nevar bilst. Diezgan skumīgi. Abi šie sieviešu tipi ir galējības. Neesmu ne viena, ne otra. Nekad neesmu skrējusi kādam pakaļ. Nekad nevienu vīrieti neesmu turējusi. Tas man šķiet absurds – tā jau vairs nav mīlestība. Pati vienmēr esmu sajutusi to mirkli, kad vajag šķirties. Ticu karmiskajiem principiem – tam, ka katrs cilvēks, kas ienāk mūsu dzīvē, dots uz kādu noteiktu laiku. Ticu, ka ir cilvēks, ar kuru man būs lemts pavadīt visu mūžu, bet ir tādi, kas ienāk dzīvē uz kādu sprīdi. Kā skolotāji – viņi kaut ko ienes mūsu dzīvē, mēs – viņu.
Iepriekš nekad neesi jutusi: vīrietis, ar kuru esmu kopā, būs tas, ar kuru novecošu?
Protams, katru reizi, kad sākas attiecības. Citādi jau nav jēgas tās vispār būvēt! Bet tad pienāk brīdis, kad saproti – tomēr ne... Ja attiecību laikā kaut kas īsti nenorit, kā gribēts, redzu, ka ir kāds negludums, tas jāizrunā. Bet vīrietim šķiet – viss taču OK. Kā vienam labam draugam gadījās. Kamēr bija attiecības, meitene mēģināja runāt, ka nejūtas īsti labi. Viņam atkal šķita – ko āksties, viss taču lieliski, līdz vienā dienā meitene aizgāja pie cita. Ir tik drausmīgi, ja cilvēki aiziet gulēt, viens otram pagriež muguru un neizrunājas. Bet noklusētais ar laiku krājas. Taču, lai arī es esmu bijusi tā, kas aiziet, man joprojām ar visiem bijušajiem puišiem ir lieliskas attiecības – sazvanāmies, viņi nāk uz izrādēm, esam draugi.
Kā saproti, ka attiecības jābeidz?
Nespēju izstāstīt šo sajūtu. Vienā brīdi aptver, ka «nav», un vairs nemēģini «turēties» pie šīm attiecībām. Pat mīlu to cilvēku, viņš ir ļoti dārgs, gribas zināt, kā viņam klājas, bet saprotu, ka šis vīrietis nav domāts man. Tāpēc gribas atlaist – lai viņam izdodas atrast to, kas paredzēta viņam. Ļoti svarīgi, lai, esot kopā, es nezaudētu savu privāto telpu. Kā Hemingvejs reiz teicis – lielākā dzīves vērtība ir tad, kad esi kopā ar cilvēku, neesi vientuļš, bet tajā pašā laikā ir brīži, kad vari sajusties viens pat tad, kad otrs ir līdzās. Tomēr gadās arī, ka esat kopā, bet jūties vientuļš. Tad labāk šķirties. Bieži vien sieviete dzīvo kopā ar vīrieti, kurš dzer. Viņa mokās ar viņu 30 gadus, un tad, kad viņai 60, pēkšņi vīrietis «izdomā» doties aizsaulē. Tieši šajā vecumā, kad nevienu citu sieviete vairs nevar dabūt, viņš aiziet, bet atraitne „škrobojas” un vaino vīru. Kāpēc tu nepārtrauc attiecības laikus? Ticu, ka ir cilvēks, kura klātbūtnē šis vīrietis nedzertu, bet, ja tevī nav šī koda, nav vērts mocīties.
VITA BAĻČUNAITE
„Esmu ļoti impulsīva, bieži vien haotiska un traka. Tieši tādu pašu cilvēku man vajag līdzās – traku, pozitīvu, kas būtu gatavs uz visādām ēverģēlībām.”
Vecums: 27 gadi.
Darbavieta: Gaļinas Poļiščukas „Teātra Observatorija” (pirms tam – Leļļu teātris).
Aktuāli: Vitas monoizrāde „Blūzs. Vita. Nova”.
Vēl ierunā filmas, reklāmas un „multenes”, vada bērnu un pieaugušo pasākumus, piedalās TV projektos un filmējas reklāmās.
Patīk blūzs, vasaras lietus un kaijas.
¾ lietuviete (lai gan vecāki dzimuši Latvijā).
Svarīgi, ka cilvēki līdzās saka to, ko domā, jo necieš liekulību un arī pati parasti acīs saka patiesību.
Ko nekādi nespēj saprast vīrietī?
Es viņu pieņemu tādu, kāds ir. Tādēļ jau vīrietis ir tik interesants, ka citādāks. Otru cilvēku nevajag apzināti mainīt. Nu, nevajag! Kā teikusi dzejniece Marina Cvetajeva: «Mīlēt nozīmē redzēt cilvēku tādu, kādu viņu iedomājies Dievs un nav realizējuši vecāki.»
Kāda kļūsti, kad esi iemīlējusies?
Hm, kā lai definē ko tik netaustāmu, visas maņas kņudinošu un galvu reibinošu? Njā, iemīlēšanās paceļ spārnos un notur lidojumu augstumā. Taču visu laiku gaisā atrasties nav viegli, lidot ir pacietīgi jāmācās. Mēs piedzimstam par pilotiem, tomēr gadu laikā šo mākslu piemirstam. Mīlestība ir dāvana, kura mūs pilnveido un mudina būt labākiem, nekā esam. Nākamais darbs, kuru ar Gaļinu Poļiščuku iecerēts iestudēt „Teātra Observatorijā”, būs „Sulamīte”. Tas ir, Bībeles motīvus caurvijot, Kuprina radīts stāsts par Zālamanu, kam bija pilnīgi viss – gudrība, materiālā labklājība, 300 sievas, konkubīnes, bet viņš nebija laimīgs. Tāds viņš jutās līdz brīdim, kad Dievs atsūtīja mīlestību – Sulamīti. Tur ir vārdi: «Mums mīlēt dots ļoti daudziem, bet patiesa, īsta mīlestība ir dota tikai retajam.» Man bail, ka skrienot nepatraucamies garām īstajam cilvēkam! Vai arī bailēs, ka tevi sāpinās... Bet, ja baidies ļauties, kā gan vari piedzīvot skaisto, kas ir divu cilvēku starpā?
Kas tev kā sievietei jāsaņem, lai tu plauktu, nevis vīstu?
Esmu ļoti impulsīva, bieži vien haotiska un traka. Tieši tādu pašu cilvēku man vajag līdzās – traku, pozitīvu, kas būtu gatavs uz visādām ēverģēlībām. Ņurd un īd, neko dzīvē viņam nevajag, viss slikti – ar tādu nespētu būt kopā.
Man svarīgi justies kā sievietei! Viņam jābūt ar savu viedokli un stingru mugurkaulu. Būtiski, lai viņš pilnveidotu sevi. Viņš nav ieslīcis rutīnā un nevērtē dzīvi tikai pēc materiālajām vērtībām. Vēl – abpusējs atbalsts, drošības sajūta... Spēja sadzirdēt. Gribu justies īpaša. Lai man uzticas! Nepazīstu greizsirdību. Tā nogalina visu skaisto. Ja cilvēks spēj būt greizsirdīgs, tātad viņš šaubās un neuzticas pats sev. Kā gan lai uzticos viņam es? Nekad neesmu rīkojusi greizsirdības scēnas vai skrējusi pakaļ, sējusi virvi ap kaklu un vilkusi atpakaļ. Tik ļoti esmu uzticējusies otram. Par tiem vīriešiem, ar ko esmu bijusi kopā, esmu pārliecināta – viņi nekad nav mani krāpuši.
Tava monoizrāde ļauj paskatīties uz sievieti no malas. Kāda esi pati?
Mēs mēdzam būt tik komiskas, pašas to nejūtot. Ārprāts, tagad arī ar tevi tik šausmīgi ātri runāju. Ir sievietes, kas pēc izrādes nāk klāt un saka – bet tas taču bija par mani un tikai par mani! Viens puisis bija atnācis uz šo teātri ar labu draudzeni, ar kuru ir pazīstami četrus gadus. Viņa nekad nebija runājusi par savām personiskajām attiecībām, bet pēc izrādes, ejot pa ielu, sāka stāstīt. Par to, kas bijis, kas sāpējis, ko negribētu. «Bija tik dīvaini, bet es viņu beidzot esmu sācis saprast,» šis puisis man atzinās. Vēl kāds vīrietis atkal jautāja – kur jūs bijāt ar šo izrādi pirms 25 gadiem? Es tagad saprotu sievietes, bet man bija nepieciešami daudzi gadi, lai aptvertu, ka sievietes daba ir daudzkārt emocionālāka un, ka ir jāpasmaida, vienkārši jāpieņem viņa tāda, kāda tā ir.
Ko sevī mācies pieņemt?
Esmu ļoti impulsīva. Tikai tagad, strādājot „Teātra Observatorijā”, esmu sapratusi, ka ir tādi brīži dzīvē, kad vajag mazliet paklusēt, nevis uzreiz atcirst pretī. Man tāda daba – pagūt pateikt pretī, bet varbūt tiešām ne viss, bet daļa no tā, ko tev saka, tomēr ir taisnība? Uzklausīt un iegūt. Jo man gribas augt! Esmu cilvēks-darbība. Nesaprotu, ko nozīmē vārds «garlaicīgi». Jau kopš bērnības nekad neesmu varējusi nosēdēt mierā. Vajag action! Atbilstoši manam vārdam: Vita – dzīve. Vita Nova – jauna dzīve… Dzīve taču ir apbrīnojama padarīšana! Tā ir tik skaista savā neprognozejamībā un tajā, ka arī mēs paši piedalāmies tās veidošanā! Spēle vai teātris? Traģēdija vai komēdija? Kāds nu kuram žanrs ir tuvāks…
Vai tavu spēju priecāties par dzīvi un skaisto visapkārt nepārprot?
Tev taisnība, daudziem šāda jūsmošana var šķist liekulīga! Jo īpaši manā profesijā! Aktierim jābūt «dziļam» cilvēkam, ar lielu dzīves rūdījumu, raupju ādu un lielas sāpes piegaršas klātbūtni. Jūsmošana par dzīves sīkumiem var šķist liekulīga, neiederīga un vieglprātīga! Tomēr, šķiet, ka cilvēki, kuri gūst arvien jaunas skarbas mācības dzīves skolās, savai ikdienai nesot to līdzi un arvien no jauna piepildot lielo rūgtuma podu, tā arī nav apguvuši pašu galveno – mīlestību pret sevi! Pieaugot dažkārt aizmirstam priecāties par parasto ikdienišķo. Piemēram, par to, ka esam pamodušies mirklī, pirms nozvanījis modinātājs, kad saulesstari nelūgti ielavījušies istabā un sakutinājuši degunu. Lielisks iemesls, lai pavērotu netverami skaisto dabas ainavu aiz loga vai blakus esošo daudzdzīvokļa namu, kas ir saules apgaismots un gaišzilu debesu pārklāts. Varbūt laukā nupat nolijis silts pavasara lietus – var taču atvērt logu un izpeldēties šajā veldzējošajā smaržu kokteilī! Ir jau grūti priecāties un skatīties uz pasauli gaišākām acīm, ja maciņā un puncī tukšums, tomēr esmu pārliecināta, ka mūsu ikdienu radām paši! Man bērnība nav bijusi viegla. Māmiņa mani uzaudzināja viena. Allaž prāts bija nomodā ar domām par to, kāda būs rītdiena... Ir bijusi atslēgta elektrība, daudzus jo daudzus gadus vispār nebija ledusskapja, jo mājās esošais bija pamanījies salūzt un kalpot par galdiņu. Arī vēlākos gados ir gājis dažnedažādi, taču, vai tas ir iemesls rūgtumam pret dzīvi? Dzīve mūs norūda un padara stiprākus, vai salauž (atkal Hemingvejs). Mūsu domas materializējas! Mēs būvējam šo pasauli paši! Līdzīgi kā mākslinieks uz papīra uzzīmē skici, kuru vēlāk izveido realitātē vai noliek malā un zīmē nākamo, tā arī mēs būvējam savu Pasauli. Un mūsu zīmulis ir domas, ar kurām savā prātā iezīmējam topošo realitāti. Vienmēr esmu dzīvi tvērusi optimistiski. Paskatos savas bērnudārza bildes, visas tādas stilīgās, es smaidīga. Man šķiet ļoti svarīgi tieši tajā periodā, kad bērniņš ir maziņš, viņam sniegt maksimāli daudz mīlestības – gan fiziskās, gan emocionālās. Man tas ir bijis, lai gan tajā pašā laikā nezinu, kā būtu, ja man būtu bijis mājās tēvs.
Pietrūka?
Nevaru runāt par to, kas pietrūka, jo nav, ar ko salīdzināt. Kad stājos aktieros, man jautāja, vai turu ļaunu prātu uz savu tēti? Nevaru turēt ļaunu prātu, man nav par ko! Droši vien esmu īpatnēja, taču nekautrējos no sava atšķirīgā viedokļa un lietu uztveres.
Kas ir tas citādums?
Nezinu. Varbūt bieži vien jūtos par sevi tik nepārliecināta. Ir brīži, kad viss kārtībā, bet tad ir dzīves posmi, kad nezinu, kas esmu, kurp eju. Cilvēki jau viens otru ļoti labi jūt. Mums patīk, ka līdzās ir par sevi pārliecināti cilvēki, nevis viegli ievainojami vai apjukuši. Man ir tik mistiska sajūta, it kā katru dienu iesāku kā jaunu dzīvi. Dienas beigās eju gulēt, esmu kā piepildīta līdz augšai, bet no rīta pamostos un atkal tukša un nepārliecināta. Tāpēc man jāceļas daudz agrāk, jāsakārto domas, kaut kas jāpalasa, lai kaut kas tajā tukšumā uzpildītos.
Kāpēc – nepārliecināta? Tev taču ir visi dotumi, panākumi...
Jā, skolas laikā tā jutos, bet, kad sāku mācīties akadēmijā... Tie, kas iestājas aktieros, ir ļoti jauni, un tajos četros gados tev mēģina iedot visu to dzīves pieredzi un belzienus, kas tev vēl nav bijuši. Tev mēģina iegalvot, ka tu patiesībā nekas neesi, un tad, vienā brīdī, tam arī notici. Sākumā spītējies, mēģini pierādīt, ka tā nav, kas jau ir daudz, jo tevī pamostas spārni!
Ir vieni – sevis urķētāji, kas meklē atbildes uz jautājumu, kas esmu un ko te daru, un otri (biežāk tomēr vīrieši), kas par tādām tēmām pat nedomā...
Redz, vīriešiem raksturīgs racionālais prāts. Lai gan arī – kā kuram un kurā brīdī. Puisis, ar kuru biju kopā gandrīz četrus gadus, skrēja, līdz vienā dienā saprata, ka viņam to nevajag. Vairāku biznesu vietā palika pie viena un tagad sēž mājās un iepazīst sevi, lasa grāmatas. Viņam nevajag nevienu cilvēku līdzās. Piekrītu uzskatam, ka cilvēkam vajag nodzīvot divarpus gadus vienam pašam, lai sevi saprastu.
Tev izdevies tādu periodu izturēt?
Ja man būtu kaķis, kurš mani sagaida, par kuru varu rūpēties es un kurš rūpējas par mani... Jā, ļoti gribu kaķīti, taču par viņu ir jārūpējas, bet es mājās esmu tik reti. Redzēju šonakt pat sapnī. Man uzdāvināja kaut ko tik vērtīgu – tāds zaļš, samta, ar sirdi jūti – kaut kas silts un tavs. Un beigās skatos – tāds maziņš minka. (Smaida.)
Jautāju tev par attiecībām, bet tu par kaķīšiem...
Viena esmu izturējusi pieklājīgu laika periodu, gandrīz tas noteiktais jau būs. Vērtīgi! Zināmā mērā ir ļoti lielas bailes no būšanas vienam, bet kādā brīdī tu sāc gluži vai kaifu ķert un bail pat paliek, ka ir tik labi vienam. Īstenībā nebrīnos par tām sievietēm, kuras kļūst par vecmeitām, jo kaut kādā mirklī tik ļoti iemācies būt viens un beigās spēj arī tik labi noraksturot vīrieti, kas tev vajadzīgs līdzās, ka, uzrodoties reālam, tev jau grūti viņu pieņemt tādu, kāds šis cilvēks ir, jo prātā ir sava vīzija. Bet, nē, nē, man šķiet, es neesmu vecmeita! (Smejas)
Kā ikdienā iedvesmojies?
Man patīk klausīties dabas skaņas. Ūdens, vēja šalkoņa tā nomierina! Ļoti patīk arī džezs, blūzs. No rītiem skrienu. Tik daudz cilvēku patiesībā to dara – tonuss visai dienai. Vēl dejoju salsu. Pagājušogad Jāņus svinējām jūras krastā. Visu vakaru, saulei rietot, dejojām salsu un vēlāk vēl zaļumballē turpinājām – izrādās, arī pie tās mūzikas var kustēties salsas ritmos. Tūdaļ ziedēs kastaņas – pa logu jau redzu. Tas mani iedvesmo! Man patīk, ka vasarā līst. Kad biju maziņa, kā sākās lietus, visi nāca mājās, turpretī es savu mopsīti Džeri pie saites un tik ārā! Bez lietussarga, bez nekā – lēkājām no peļķes un peļķi. Citiem nepatīk, bet mani sajūsmina – tāpat kā kaijas. Viņu ķērkšana manām ausīm ir kā mūzika, kas atgādina par jūru, brīvību, vasaras smaržu. Bērnībā ar mammīti sēdāmies pirmajā autobusā un braucām uz jūru. Neviena cilvēka, vēl dzestrs, debesis skaidras – ir tāds brīdis no rīta, kad jūra ir tādā pašā krāsā kā debesis, un tu nesaproti, vai kaijas lidinās virs ūdens vai augstu gaisā. Brien ūdenī, vēl stindzinoši auksts, skaties apkārt – neviena cilvēka, tikai tu un daba... Tāda saskaņa! Laikam no tā brīža arī ļoti mīlu kaijas. Man pat mājās ir – no koka un uz vienas kājas.
Vienmēr esi pratusi novērtēt nemateriālo dzīves pusi?
Paskaties! (Rāda telefonu.) Tam ir pieci gadi, kritis, bet pilda savas funkcijas. Ir tik daudz cilvēku, kas dzīvo nebeidzamā rutīnā – pēc darba ieskrien veikalā, mājās paēd, paskatās televīziju, iet gulēt, un tā katru dienu. Nekā cita viņiem dzīvē neeksistē. Un tad vēl uzskats, ja nav mašīnas vai kaut kā cita, kas nodrošina ērtību, tā nav normāla dzīve. Varu vienkārši apstāties ceļa vidū un ilgi skatīties debesīs. Cilvēki ir tā aizrāvušies ar materiālām vērtībām, ka aizmirst par jūtām. Šodien biju uz tikšanos, kur paziņai līdzi atnākusi septiņgadīgā meitiņa. Jautāju viņai, par ko grib kļūt, kad izaugs? Mazā meitene raustīja plecus, taču iesaucās: «Mammu, bet atceries, ko brālis teica! Viņš gribētu, kad izaugs, būt cilvēks!» Puikam ir pieci gadi, bet viņš spēj tik vienkāršos vārdos ietvert patiesību. Vai arī – šorīt pagalmā pretī nāca nepazīstams pensionāru pāris, un mēs tā mierīgi apmainījāmies ar: «Labdien!», lai gan neesam pazīstami. Itālijā cilvēki sveicinās – tas nav nekas neparasts. Kad reiz tur biju festivālā, nonācu slimnīcā, un trīs stundas bija jāgaida uzgaidāmajā telpā. Tante ratiņos sāka ar mani runāties. Viņa nemācēja ne vārda angliski, bet es visu varēju saprast no žestiem – gan to, ka viņa ir bijusī baletdejotāja, gan, ka ar gadiem kājas atteikušās darboties, daudz grāmatu lasa... Izrādās, var sazināties vienkārši – cilvēku valodā!
Ko tev nozīmē būt cilvēkam?
Mīlēt vienam otru, sagādāt prieka mirkļus līdzcilvēkiem. Iepriekš pieminētā meitenīte šodien vaicāja: «Mammīt, kāpēc uz visiem plakātiem cilvēki bučojas? Mamma viņai atbildēja: «Tāpēc, ka tieši mīlestība dzīvē ir svarīgākais!»
Tagad mēģinu saprast savu vietu dzīvē. Mēģinu atteikties no stereotipiem. Cilvēki tik ļoti pakļaujas domai, ka ir pakļauti liktenim. Man tomēr gribas piekrist, ka visa pamatā ir domu spēks, kas veido ikdienu. Man ir paziņa, kuram pēc nelaimes gadījuma bija 70% ķermeņa apdegumu. Pašlaik viņam nav nevienas rētas, āda pilnībā atjaunojusies – kā jaundzimušajam. Tas ir viņa domu spēka rezultāts. «Es neesmu mēnesi neko ēdis, dzēru tikai ūdeni ārstu uzraudzībā, un pēkšņi jūtu, ka tā jūra, akmeņi, debesis, kaija, kas lido debesīs,– mēs visi esam viens,» man stāstīja viens cits draugs, kas mēnesi badojās. Gribu ticēt – mēs visi esam vienoti, saistīti pie viena «datora». Ticu arī, ka dzīvojam uz šīs zemes vairākas dzīves un neviens cilvēks, ko sastopam, nav nejaušība. Ja iepriekšējā dzīvē mums nav izdevies ar viņu nokārtot attiecības, ir iespēja tās noslēgt šajā.
Ir bijusi sajūta, ka satiec cilvēku no iepriekšējās dzīves?
Man bijusi sajūta, ka no pirmās dienas zinu pilnīgi visu par cilvēku un viņš zina, ko domāju es, un mums ir tik ļoti viegli kopā. Tas bija puisis, ar kuru biju kādu laiku kopā.
Vai atrisinājāt to, kas iepriekšējā dzīvē bija nepabeigts?
Laikam jā, un es aizgāju tālāk. Viņš palika. Jo tur bija arī šķērslis būt kopā – alkohols. Tā iespaidā kļūstam pilnīgi citi, un cilvēks ar laiku sevi vienkārši iznīcina. Daudz guvu no tām attiecībām un zinu, ka arī viņš guva, bet aizgāju tālāk. Taču mēs viens ar otru sazvanāmies. Viņš joprojām saka, cik ļoti mani mīl un ka esmu dārga.
Vai par bērniņiem jau domā?
Man patīk Leļļu teātris, patīk bērni, patīk vadīt viņiem pasākumus, bet pati pagaidām neesmu gatava bērniem. Kā mums Pēteris Krilovs savulaik teica – lielākā traģēdija ir tā, ka bērniem dzimst bērni. Cilvēks vēl nav ticis skaidrībā ar sevi, pats sevi sakārtojis. Taču zinu, ka man būs puisītis, varbūt dvīnīši, mums būs lieliska ģimene, katram bērniņš – vīram meitenīte, man puisītis. Es gribu, lai manam bērnam būtu ģimenes abas puses – gan sievišķā, gan vīrišķā.
Vai esi kādreiz patiesi bijusi iemīlējusies?
Protams! Un joprojām esmu! Esmu iemīlējusies dzīvē... Un esmu pārliecināta, ka tas ir abpusēji!
Aija Ivanova, Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
.JPG)
