Mīļie draugi un virtuālie paziņas, draugi, jūs man bieži rakstāt un lūdzat, lai sniedzu padomu kādā jūsu dzīves situācijā. Vienmēr atbildu, ka neesmu tiesīga sniegt padomus, kaut ko ieteikt, bet varu izteikt savu viedokli, kurš, iespējams, palīdzēs jums uztaustīt jūsos pašos mītošo intuitīvo gudrību. Jūs rakstāt, ka mani viedokļi palīdz jums harmonizēt sajūtas, atgūt ticību sev, labajam citos, palīdz noticēt savām spējām, iespējām, atgūt zudušo līdzsvaru un rast spēku celties un darīt. Šodien atrakstīja kāda meitene. Lūdza padomu par kādu jaunekli. Nekādā ziņā ētisku apsvērumu dēļ neiedziļināšos viņas stāsta detaļās, tomēr varu sacīt, ka viļamies tad, ja kaut ko gaidām no otra. No otras puses, - drošības un piederības sajūta ir dabiska jebkuru attiecību sastāvdaļa. Un ne vienmēr ir jābūt fiziskā tuvumā, lai justos labi, kaut vai tikai tāpēc, ka apzinies, - kaut kur ir Tavai dvēselei radniecīgs cilvēks. Tomēr, ja otrs, pat fiziskā tuvumā esot, neizjūt ne Tavas bēdas, ne arī spēj reizē ar Tevi lidot Tavos prieka brīžos, tad ir jautājums, - vai šīs attiecības Tevi saista, jo sniedz ilūziju par to, ka esi kādam vajadzīga, vai arī tomēr tā ir mazohistiska tieksme tīksmināties pašai par savām cilvēciskajām sāpēm. Arī bēdas ir vajadzīgas, spēj atmodināt, tranformēt un var būt skaistas, tomēr ne gadījumos, kad kāds netīši, vienaldzības dēļ, vai pat tīši Tevi izaicina uz tām. Dzīvojot viena, Tu vari būt stipra un uzticīga savai vērtību sistēmai. Dzīvošana attiecībās, kurās ir zudusi abpusēja cieņa, grauj un pazemina latiņu arī visai citai Tavas ikdienas dzīves formai gan darbā, gan vaļas brīžos. Mēs varam iespējami harmoniski sadzīvot ar jebkuru, absolūti jebkuru cilvēku, ja vien tāda ir mūsu izvēle. Cilvēks spēj pielāgoties ļoti daudz kam. Jautājums, - cik daudz enerģijas resursu aiziet pielāgošanās vajadzībām un cik daudz - dzīvības, jaunrades un iedvesmas spēkam. Absolūti droši zinu, ka abpusēji harmoniskas, cieņpilnas attiecības var būt spēka, iedvesmas avots ABIEM, ne tikai vienam no iesaistītajiem. Būtiskākais, lai abiem partneriem ir vienāda vai līdzīga vērtību sistēma. Un tomēr neklausies, ko es te rakstu, jo Tikai Tu pats/-i esi atbildīgs/-a par savu dzīvi, par savām izvēlēm un Tikai Tu pats/-i zini, kas Tev ir vai nav piemērots. Ieklausies sevī, - visas atbildes ir Tevī. Mēs varam un drīkstam darīt absolūti jebko uz šīs brīvas gribas planētas, ja vien mūsu rīcība nenodara pāri citiem cilvēkiem, citām dzīvības formām un Mātei Zemei kopumā.

Ar cieņu,

Vita

2018.gada 21.jūlijā

Un pat tad, ja jūti, pat tad, ja zini, tomēr saruna dažkārt ir vienīgais veids kā nosaudzēt gaismu. Man laikam ir ļoti palaimējies, jo kopš sevi atceros, jau kopš mazotnes, dažādu paaudžu cilvēki - bērni, jaunieši, pieaugušie, vecāka gadagājuma pārstāvji - man vienmēr ir stāstījuši savas slēptākās lietas, neaicināti uzticējušies. Jo viņi intuitīvi zina, ka nekad neizpaudīšu viņu noslēpumus un ka tie vienmēr paliks starp mums. Lai gan klusēšana ir zelta vērtē un tie cilvēki, kurus sajūtam un kuri mūs sajūt enerģētiskajā laukā pat no attāluma, ir svētība, tomēr ir brīži, kad svarīgi pateikt un ļaut vārdiem saskarties, lai apstiprinātu to, ko nojautām un atraisītu mieru un reizē spēku turpmākai esībai. Vai vienkārši izrunātu to, kas iekrājies, kas nospiež vai saviļņo, iepriecina. Ne tikai ķermeņu saskare, bet vienkārša vārdos izteikta komunikācija spēj pacelt eiforiskos augstumos. Vārdiem ir milzīga jauda, - tie var celt, var sagraut, var nomierināt. Tādēļ esam cilvēki, ka mums ir dota iespēja sevi izteikt un citus iedvesmot, iedrošināt, atbalstīt vārdos. Ir reizes, kad būtiski darbi, rīcība, bet ir reizes, kad svarīgi vienkārši vārdiskā izteiksmē apmainīties sajūtām. Lai arī kādi, tomēr vārdi mūs vieno. Ne vienmēr tie atraisa pozitīvo, - tie spēj gan dziedēt, gan iznīcināt. Tādēļ esam tik ļoti atbildīgi par pateikto.

Ar cieņu,

Vita

2018.gada 21.jūlijā

Domāju, ka šoreiz šajā diskusijā ar savu viedokli nejaukšos, un tomēr.

Pirmkārt, vēlos pateikt milzu paldies visiem dalībniekiem, visiem iesaistītajiem un Latvijas valstij par fantastiskajiem svētkiem, kuriem pateicoties, redzamā, dzirdamā, jūtamā formātā uzplaukusi tautas gara kopējā pašapziņa! Iepriekš esmu divas reizes piedalījusies Dziesmu un deju svētkos dalībnieku vidū, un nu bija tik grūti svētkus "mierīgi" vērot no malas. Tomēr domās, sajūtās dejoju un dziedāju kopā ar jums ar pilnu jaudu!!!

Par prezidenta runu. Nav tāda amata tautas vadītājs, kuram apmāca un sagatavo visas dzīves laikā. Ja cilvēkam nav bijusi saskarsme ar skatuvi jau kopš bērnu dienām, tad vajadzīgs laiks, lai pierastu uzrunāt plašāku auditoriju. Kādam tas izdodas labāk, citam neizdodas pat visas dzīves laikā. Saprotams, ka Vairai Vīķei-Freibergai dzīves pieredzes pamatā ir pedagoga iemaņas. - Iznākot auditorijas priekšā, viņa zina, ko vēlas pasacīt, viņa ir pārliecināta par to, ko saka, un par savu pozīciju. Viņai ir vieglāk nepakļauties sistēmas manevriem un vērienīgās atbildības priekšā. Katra neveiksme arvien vairāk nomāc cilvēku, ja vien viņā neatmostas iekšējs spīts uzmeklēt savu iekšējo kodolu, būt uzticīgam tam un sev tuvākajiem. Skaļie runātāji vienmēr būs daudz. Tomēr prezidentam novēlu nepakļauties un rast spēku atrast savu iekšējo kodolu, stāju attiecībā uz sevi pašu un sev tuvākajiem, tad arī pārējais sakārtosies. Par Dziesmu svētkiem Ziemassvētkos izteiktā atziņa nosacīti bija patiesa, jo reiz ar kolēģi Arturu Krūzkopu Arēnā Rīga vadījām "Dziesmusvētkus Ziemassvētkos" ar LTV tiešraidi.

https://m.youtube.com/watch?v=0bJiq__HPHY

Lūdzu, nerakstiet zem šī raksta par to, ka prezidenta vienīgais pienākums ir daiļi norunāt, nepakļauties spiedienam, būt vadītājam, būt paraugam. Tā tas ir. Tomēr mūsu prezidentam sirds un ģimeniskās vērtības ir pareizajā vietā. Un tas ir ļoti daudz.

2018.gada 10.jūlijā