(Nu tā. Pa ilgiem jo ilgiem laikiem atkal esmu paņēmusi rokās "kladi un pildspalvu". Un te viss tas, kas nupat bez piestādnes savirpinājās. Bez meklējumiem, vien ar pēkšņu asociāciju uzskaitījumu.

Tā kā pagaidām vēl nerodas nozīmīgi iemesli, lai nedalītos, un, protams, tāpat kā nerodas pamudinājums, lai dalītos. :))) Padalos, kamēr smaidīgs prāts un neesmu pārdomājusi.)

Tā vienā elpas vilcienā, mēs visi sakāpjam vagonā. Haha :))))

...

Ieslēgt omu, sakravāt somu
Un kalnā augšup traukties.
Zināt, ka nedrīkst šmaukties,
Kā pumpuram debesīs spraukties.
Par Laimi šim ceļam ir saukties.

Tik viegli ir ticēt, vēl patiesāk just.
Ja esi uz ceļa, gaisma nespēs zust.

Savas ilgas neslāpēt, pie sapņiem pieklauvēt! -
Skriet, lekt, dejot, bet nesēdēt!
Pasauli, sevi arvien no jauna iemīlēt.
Draugus, ģimeni godāt, lutināt spēt.
Saules buras pacelt, līksmīgu sēt.
Darīt, kas svarīgs, kas pašam šķiet svēts.
Neticēt visam, kas apkārt tiek lēsts,
Jo viss tas, kas neīsts, taps kā malduguns dzēsts.

Vien sev tuvāk pieliecies un savā sirdī ieklausies.
Tu tikai nebīsties, - nu esi jaunā dienā pamodies.

/Vita Baļčunaite/

2015.gada 7. septembrī