Nedusmojoties viens uz otru, neturiet sevī aizvainojuma svinu, kurš saindē dzīvi gan jums, gan apkārtējiem. Ja ir iespēja, izrunājieties ar konkrēto cilvēku, bet, ja ne, tad sakārtojiet sevi un savu attieksmi attiecībā uz notiekošo. Jūs nevarat izmainīt otru, bet sevi gan.
Piemēram, ja mūs kāds cilvēks nepamatoti aizvaino, tad mēs nevaram dusmoties un meklēt vainīgo viņā. Kāpēc? Jo vienīgais, kuru dotajā situācijā esam tiesīgi vainot par radušos sašutumu, esam mēs paši, jo tieši mēs ļāvāmies sacītāja vārdiem, dziļi personīgi uztvērām trāpījumu uz sevi, nevis paraudzījāmies uz notiekošo it kā no malas un ļāvām dzelošajiem vārdiem aizplūst mums garām. Ja otrā cilvēkā nav miera, tad tie ir viņa iemesli. Ja viņš uz procesiem noraugās saasināti un tramīgi, tad viņš pats ir atbildīgs par savu iekšējo saturu un to, ar ko viņš dalās ar apkārtējiem. Mūsu uzdevums ir noturēties un neskriet līdzi viņa pašsajūtai vai nodomam, un iespēju robežās viņā esošo dusmu mākoni ievirzīt citādā noskaņā. Visvairāk sāp, ja vārdu šāviņa autors ir mums tuvs cilvēks, draugs. Tad uzdevums ir jo īpaši grūts. Tomēr jebkurā gadījumā, ja mūsos atraisās šādas satraukuma, ievainojuma sajūtas, tad varam sacīt paldies tam, kurš mūsos ir atmodinājis disharmoniju un neapzināti apzināti norādījis uz to, ka mums ir sevī kārtojamas lietas. Un tas ir lielisks iemesls izvērtēt, kurš mums patiešām ir īsts draugs.
Mēs nekad nebūsim otrs, tādēļ dabiski, ka var rasties pārpratumi. Tomēr lieliski, ja notikušo ir iespēja izrunāt un uz norisi paraudzīties no otra cilvēka skatu punkta. Un tad izvērtēt. Tieši un godīgi.
Par draugiem, kuri labo par mums saka cilvēkos un mums aiz muguras, bet slikto mums tieši personīgi aci uz aci!
Mēs visi kopā esam spēks, ja katrs atsevišķi esam. Nebakstīsim un nerādīsim uz citiem ar pirkstu, bet sāksim radīt pamatu katrs no sevis. Mūsu atbildība esam mēs paši un mūsu ģimene. Jo vairāk būs laimīgu cilvēku, jo vairāk cieņpilnāki, zinošāki, patstāvīgāki pilsoņi, drosmīgāka tauta un jo stiprāka būs valsts kopumā.
Vēl reizi sveiciens valsts svētkos! Par laimīgiem, viens otru atbalstošiem cilvēkiem un par stipru Latviju!
Ar cieņu,
Vita
Piemēram, ja mūs kāds cilvēks nepamatoti aizvaino, tad mēs nevaram dusmoties un meklēt vainīgo viņā. Kāpēc? Jo vienīgais, kuru dotajā situācijā esam tiesīgi vainot par radušos sašutumu, esam mēs paši, jo tieši mēs ļāvāmies sacītāja vārdiem, dziļi personīgi uztvērām trāpījumu uz sevi, nevis paraudzījāmies uz notiekošo it kā no malas un ļāvām dzelošajiem vārdiem aizplūst mums garām. Ja otrā cilvēkā nav miera, tad tie ir viņa iemesli. Ja viņš uz procesiem noraugās saasināti un tramīgi, tad viņš pats ir atbildīgs par savu iekšējo saturu un to, ar ko viņš dalās ar apkārtējiem. Mūsu uzdevums ir noturēties un neskriet līdzi viņa pašsajūtai vai nodomam, un iespēju robežās viņā esošo dusmu mākoni ievirzīt citādā noskaņā. Visvairāk sāp, ja vārdu šāviņa autors ir mums tuvs cilvēks, draugs. Tad uzdevums ir jo īpaši grūts. Tomēr jebkurā gadījumā, ja mūsos atraisās šādas satraukuma, ievainojuma sajūtas, tad varam sacīt paldies tam, kurš mūsos ir atmodinājis disharmoniju un neapzināti apzināti norādījis uz to, ka mums ir sevī kārtojamas lietas. Un tas ir lielisks iemesls izvērtēt, kurš mums patiešām ir īsts draugs.
Mēs nekad nebūsim otrs, tādēļ dabiski, ka var rasties pārpratumi. Tomēr lieliski, ja notikušo ir iespēja izrunāt un uz norisi paraudzīties no otra cilvēka skatu punkta. Un tad izvērtēt. Tieši un godīgi.
Par draugiem, kuri labo par mums saka cilvēkos un mums aiz muguras, bet slikto mums tieši personīgi aci uz aci!
Mēs visi kopā esam spēks, ja katrs atsevišķi esam. Nebakstīsim un nerādīsim uz citiem ar pirkstu, bet sāksim radīt pamatu katrs no sevis. Mūsu atbildība esam mēs paši un mūsu ģimene. Jo vairāk būs laimīgu cilvēku, jo vairāk cieņpilnāki, zinošāki, patstāvīgāki pilsoņi, drosmīgāka tauta un jo stiprāka būs valsts kopumā.
Vēl reizi sveiciens valsts svētkos! Par laimīgiem, viens otru atbalstošiem cilvēkiem un par stipru Latviju!
Ar cieņu,
Vita
