Klusuma plaukstās

Viendien izglābu pilienu klusuma.
Notvēru to plaukstā,
Kad tas grasījās no dienas, 
No rosības aizšmaukt.
Uh! Kā tam kārojās patvēruma!
Un mums visiem kopā labi tā bija -
Pilienam, plaukstām un man.
Un es ar klusumu,
Starp plaukstām savām veldzējoties
Kā mirklī okeāna spēcinoša,
Līdz garām kāds nāca,
Un, virsū uzgrūzdamies,
Pilienu no rokām iztrausa.
Veltīgi meklēdama to,
Pati iejuku pūlī. -
Rosībā, knosībā. -
Pūlī, kā tuksnesī,
Kur ļauži viens otram garām steidzas,
Neredzot, nedzirdot, nejūtot.
Izkaltušām mutēm,
Aizmirstot nodzerties...
Tomēr dažkārt kaut
Pilīte dzidra ūdens tuksnesī
Var būt sākums.
Sākums kādam zaļam stādam,...
kokam..., mežam...
Ja mēs tā kopīgi - 
Katrs ar savu pilīti
Veldzēt šo Pasauli spētu!
Klusumā. Radot. Dzīvību.

/Vita Baļčunaite/

2012