Marģinālijas jeb kādēļ, manuprāt, nedrīkst otram sacīt tādas frāzes kā: “Es taču teicu, ka tā būs.” vai “Es zināju, ka tā būs.” Šādi vārdi vien jums pašam uz mirkli atļaus sajusties pārākam, tomēr nepalīdzēs ne otram cilvēkam, ne jums atjaunot sirdsmieru un atrisināt radušos situāciju.

Es: Jau toreiz zināju, ka tā būs. Un mana priekšnojauta darīja mani tramīgu un nelaimīgu visu šo laiku.

Tu: Kāpēc neko neteici?

Es: Tu nevaicāji...

Tu: Tev vajadzēja sacīt.

Es: Es centos, tomēr Tu neklausījies. Pārāk tieši neizteicos, tā ir taisnība, jo Tev tik ļoti bija svarīgi visu paveikt vienam pašam. Un Tu biji izvēlējies būt sevī. Un es respektēju šo Tavu vēlmi. 

Tu: Tev tik un tā vajadzēja runāt ar mani uzstājīgāk.

Es: Arī man pašai mežonīgi sāp, ka tomēr neatradu citu pieeju. Tomēr toreizējais Tu nebūtu sapratis, ko vēlos sacīt.

Un pat, ja jūs teicāt, purinājāt, kliedzāt un visādi citādi centāties otru apturēt un pasargāt no kļūmīga soļa, sāpēm, ir pieredzes, no kuru izdzīvošanas ne vienmēr ir mūsu pārziņā otru apturēt. Jo šī ir dzīves skola, un bieži vien tieši sāpes ir tās, kuras iemāca visvairāk. Tātad tāda mācība bija vajadzīga. - Viņam, jums, varbūt abiem. Lai rastu spēku pieņemt esošo situāciju. Lai arī cik plosoši sāpīgi tas būtu priekš abiem. Ja mēs kādu patiesi mīlam, tad viņa sāpes dziļi ieaužas arī mūsos. Viņš var noslēpt pasaulei, izliekoties, ka viss ir kārtībā, taču savējie zina un jūt. Un ir līdzās, lai sadalītu. Ne to, kas padarīts un ko vairs nevar mainīt, bet to, kas ir radies un to, kas jādara, lai atjaunotu sirdsmieru pašiem un tiem, kuri dotajā situācijā ir iesaistīti.

Ir situācijas, kurās nedrīkstam iesaistīties, taču ir reizes, kad ir būtiski būt nomodā par savējiem.

Vai es ticu liktenim? Es ticu, ka mēs katrs ar savām izvēlēm un attieksmi to veidojam.

P.S. Šāds dialogs, protams, nekad nav noticis, jo es nekad šādi otram neteiktu. Šo uzrakstīju vien kā piemēru ieskatam.

Ja neatkarīgi no situācijas, kurā atrodaties, jūsos ir sirdsmiers, jūs esat bagāti. Ja nav, tad novēlu to rast un vienmēr noturēt sevī ikvienam no mums!

Ar cieņu,

Vita 

2019.gada 12.decembrī