Un pat tad, ja jūti, pat tad, ja zini, tomēr saruna dažkārt ir vienīgais veids kā nosaudzēt gaismu. Man laikam ir ļoti palaimējies, jo kopš sevi atceros, jau kopš mazotnes, dažādu paaudžu cilvēki - bērni, jaunieši, pieaugušie, vecāka gadagājuma pārstāvji - man vienmēr ir stāstījuši savas slēptākās lietas, neaicināti uzticējušies. Jo viņi intuitīvi zina, ka nekad neizpaudīšu viņu noslēpumus un ka tie vienmēr paliks starp mums. Lai gan klusēšana ir zelta vērtē un tie cilvēki, kurus sajūtam un kuri mūs sajūt enerģētiskajā laukā pat no attāluma, ir svētība, tomēr ir brīži, kad svarīgi pateikt un ļaut vārdiem saskarties, lai apstiprinātu to, ko nojautām un atraisītu mieru un reizē spēku turpmākai esībai. Vai vienkārši izrunātu to, kas iekrājies, kas nospiež vai saviļņo, iepriecina. Ne tikai ķermeņu saskare, bet vienkārša vārdos izteikta komunikācija spēj pacelt eiforiskos augstumos. Vārdiem ir milzīga jauda, - tie var celt, var sagraut, var nomierināt. Tādēļ esam cilvēki, ka mums ir dota iespēja sevi izteikt un citus iedvesmot, iedrošināt, atbalstīt vārdos. Ir reizes, kad būtiski darbi, rīcība, bet ir reizes, kad svarīgi vienkārši vārdiskā izteiksmē apmainīties sajūtām. Lai arī kādi, tomēr vārdi mūs vieno. Ne vienmēr tie atraisa pozitīvo, - tie spēj gan dziedēt, gan iznīcināt. Tādēļ esam tik ļoti atbildīgi par pateikto.

Ar cieņu,

Vita

2018.gada 21.jūlijā