Kādēļ ir tādi cilvēki, kuri iekāro to, kas ir citam?

Kādēļ kādam kaut ko pierādīt tiecas bez mitas?

Kādēļ tik grūti ir apstāties, sevi rast?

Saprast, kas pašam svarīgs un dārgs?

Tādēļ, ka reiz ticis ievainots bērns,

Kurš ielāpus liek, kur nav sadzijis spārns.

Līdz pilnībai katram ceļš ir vēl tāls,

Tikmēr uzmanīsim, lai mūsu pašu trauka gultni nepilda pārpratumu sāls.

Novērtēsim, saudzēsim tos dārgumus, kas mūsu mājas silda, nelūkojot noplūkt to svēto, kas kaimiņu dārzus pilda.

V.B.

2018.gada 2.aprīlī