Tad, kad Tu dari to, kas Tev sagādā gandarījumu, savu dzīvi piepildi ar to, kas Tev patīk, tad Tu kļūsti brīvs. Tev nav vajadzīgas maskas. Tu vari būt tāds, kāds Tu esi, atzīstot savu vājumu kādās konkrētās lietās. Un citus Tu pieņem tādus, kādi viņi ir. Nenoliedzot viņu būtību, bet pieņemot un cenšoties saprast, atbalstīt viņu ceļā. Un tieši šajā godīgumā attiecībā uz sevi pašu un tādējādi uz citiem ir Tavs spēks. Un tikai šajā brīdī sākas Dzīve, kādu Tu to biji iecerējis, pirms ieradies uz Zemes.

P.S. Nuja. Te nu es atkal ar jums padalos ar kādu daļiņu no tā, kā Pasauli un norises tajā uztveru es.

Paldies par tik sildošām vēstulēm, kuras saņemu no jums. Daudzi saka, lai rakstu biežāk un ka man esot jāraksta. Es labprāt. Šī ir tā nodarbe, kurā salejos ar laiku un telpu, un izrāvienā gluži kā atraujos no zemes virsas. Tā jau no mazotnes. Rakstīt var tad, kad ir, par ko, kad nevar noklusēt, bet vajag pateikt, padalīties. Ir jau daudz tādu "par ko". Ir daudz, ko teikt. Tikai nevar saprast, no kura gala, lai sāk un kā tieši. Tad nu te tā ik pa laikam pa kādam iedvesmas krāsas pilienam uztrāpa arī uz Facebook audekla. Katram vārdam ir krāsa, sajūta, Visuma enerģijas laukā sataustāms ietvars. Katrs gan lietas uztver citādi, un tomēr ir valoda, kura ir pazīstama un tuva ikvienam no mums. Sirds zina.

Ar cieņu,

Vita