Laiks ir elastīgs. Tas velkas kā iereibis gliemezis tam, kurš gaida. Un dzirkstī kā vēl neradusies doma tam, kurš sagaidījis.

Un vienkārši ir tam, kurš ir harmoniskā saskaņā ar sevi un tādējādi ar norisēm, cilvēkiem, vidi ap sevi.

Un, kā vienmēr, - starp teoriju un praksi ir arvien un arvien ejams ceļš sevis atrašanai apzinātībā. Saplūstot ar Visuma pirmavotu tagadnes vērtībā, neatkarīgi no apstākļiem.

Ja, ieskatoties ledusskapī, mēs aptuveni zinām, cik konservu bundžiņu tajā ir satilpināts, tad to, cik katram no mums ir atlicis laiks, nezinām. Tā ir viena no vienībām, kura nepakļaujas aprēķinam. Tādēļ tik svarīgi paaudžu radītās sistēmas priekšā iemācīties nenodot pašiem sevi un reizē izkopt mākslu dzīvot iespējami harmoniskākā saskaņā ar apkārtējiem. Jo, melojot sev, mēs radām tikai lielākas nekārtības sev apkārt. Viss ir vienots. Nekas nav gaistošs. Jebkura mūsu emocija rezonē Visuma laukā, vidē un norisēs ap mums. Par ko esam atbildīgi savā un apkārtējo priekšā. 

2020.gada 22.janvārī

Marģinālijas jeb kādēļ, manuprāt, nedrīkst otram sacīt tādas frāzes kā: “Es taču teicu, ka tā būs.” vai “Es zināju, ka tā būs.” Šādi vārdi vien jums pašam uz mirkli atļaus sajusties pārākam, tomēr nepalīdzēs ne otram cilvēkam, ne jums atjaunot sirdsmieru un atrisināt radušos situāciju.

Es: Jau toreiz zināju, ka tā būs. Un mana priekšnojauta darīja mani tramīgu un nelaimīgu visu šo laiku.

Tu: Kāpēc neko neteici?

Es: Tu nevaicāji...

Tu: Tev vajadzēja sacīt.

Es: Es centos, tomēr Tu neklausījies. Pārāk tieši neizteicos, tā ir taisnība, jo Tev tik ļoti bija svarīgi visu paveikt vienam pašam. Un Tu biji izvēlējies būt sevī. Un es respektēju šo Tavu vēlmi. 

Tu: Tev tik un tā vajadzēja runāt ar mani uzstājīgāk.

Es: Arī man pašai mežonīgi sāp, ka tomēr neatradu citu pieeju. Tomēr toreizējais Tu nebūtu sapratis, ko vēlos sacīt.

Un pat, ja jūs teicāt, purinājāt, kliedzāt un visādi citādi centāties otru apturēt un pasargāt no kļūmīga soļa, sāpēm, ir pieredzes, no kuru izdzīvošanas ne vienmēr ir mūsu pārziņā otru apturēt. Jo šī ir dzīves skola, un bieži vien tieši sāpes ir tās, kuras iemāca visvairāk. Tātad tāda mācība bija vajadzīga. - Viņam, jums, varbūt abiem. Lai rastu spēku pieņemt esošo situāciju. Lai arī cik plosoši sāpīgi tas būtu priekš abiem. Ja mēs kādu patiesi mīlam, tad viņa sāpes dziļi ieaužas arī mūsos. Viņš var noslēpt pasaulei, izliekoties, ka viss ir kārtībā, taču savējie zina un jūt. Un ir līdzās, lai sadalītu. Ne to, kas padarīts un ko vairs nevar mainīt, bet to, kas ir radies un to, kas jādara, lai atjaunotu sirdsmieru pašiem un tiem, kuri dotajā situācijā ir iesaistīti.

Ir situācijas, kurās nedrīkstam iesaistīties, taču ir reizes, kad ir būtiski būt nomodā par savējiem.

Vai es ticu liktenim? Es ticu, ka mēs katrs ar savām izvēlēm un attieksmi to veidojam.

P.S. Šāds dialogs, protams, nekad nav noticis, jo es nekad šādi otram neteiktu. Šo uzrakstīju vien kā piemēru ieskatam.

Ja neatkarīgi no situācijas, kurā atrodaties, jūsos ir sirdsmiers, jūs esat bagāti. Ja nav, tad novēlu to rast un vienmēr noturēt sevī ikvienam no mums!

Ar cieņu,

Vita 

2019.gada 12.decembrī

Ir tādi cilvēki, kuri mēģina izpatikt svešiem,

Un tai pat laikā aizmirst par savējiem.

Ir tādi cilvēki, kuri kļūdas meklē tālumā,

Un neuzdrošinās rast atbildes paši savā spoguļattēlā.

Ir tādi cilvēki, kuri tiecas pēc zvaigznēm,

Un tikmēr iznomā galvenās dzīves vērtības raizēm.

Ir tādi cilvēki, kuri, kopējot elkus,

Izdzēš paši savas personības malkus.

Ir tādi cilvēki, kuri, zaudējot sevi,

Kļūst nelaimīgi, staigājot pa Zemi.

Kaut vairāk cilvēku mērķi sev rastu, -

Iepazīt sevi, atbalstīt draugus, ģimeni, Zemi prastu.

Darīt to, kas pašam šķiet vērtīgs un svēts,

Neticēt visam, kas apkārt tiek lēsts.

Kamēr laiks uz šīs planētas mums katram ir dots,

Ar cieņu lai pildīts tiek esības gods. 

/V.B./

2019.gada 20.augustā

Kas ir mīlestība? To nevar ielikt rāmī, pakļaut, paverdzināt vai nopirkt. Tā nenosoda, nepārmet, nezāģē un necenšas pārveidot otru. Ja otrs mīl, tad neapzināti vai tīši pats iemācīsies pielāgoties. Ja vien pats dzīvos saskaņā ar savu sirdsbalsi un Visuma Mīlestības pirmavotu un, ja būs nomodā griba ieklausīties otrā un līdzcilvēkos, esībā kopumā. Tā atlaiž tos, kuri dodas prom. Ar pateicību par labajiem mirkļiem un kopīgo dzīves mācību. Tā pieņem un ciena tos, kuri tuvumā. Tā sadala tuvāko veiksmes un neizdošanās mirkļus. Tā iedrošina, dziedina, iepriecina, sargā un saudzē citu cilvēku jūtas. Tā priecājas par mīļoto cilvēku laimi pat tad, kad viņi ir izvēlējušies citu ceļu! No sirds! Tā sapurina tos, kuri, iespējams, zaudējuši ticību savām spējām un iespējām! Tā redz un novērtē otru tādu, kādu Dievs viņu ir iecerējis. Ja vajag sapurina, sadod pa bieti, tomēr dara to, saskaņoti ar otra cilvēka dvēseli, nevis pret viņa gribu. Dara, lai palīdzētu otram atjaunoties un uzplaukt. Mīlestība nav lietvārds. Tā ir darbības vārds. Pat tad, ja dažkārt tā nozīmē neiejaukties un cienīt otra izvēles. Un prasme noklusēt piemērotos brīžos. Jo šī, kur atrodamies uz Zemes, ir skola. Brīvas gribas planēta. Katram savi ceļi ejami. Ar vienu mazs gabaliņš kopā, ar otru - tuvumā vairāku dzīvju, mūžību ilgumā. Domu tuvumā un ar pateicību par kopīgajām gaitām arī tiem, kuri devušies ārpus šīs dimensijas robežām. Tomēr jebkurā gadījumā. - Nav nejaušību, vien mūsu pašu izvēles, tikai, mācoties ieklausīties sevī un saskatīt Visuma karti, iespējams, lielākā bēda vai problēma reiz, pēc gadiem, var izrādīties lielākā veiksme. Jo parādīja katra atsevišķo un kopīgo spēku un sniedza vietu izaugsmei. Paldies, ka esam viens otram un atbalstām. Te esam visi kopā. Lai celtos. Motivētu līdzās esošos, atmodinātu labāko citos un sevī.

Kas ir laime?

Cilvēki rāpjas kalnos, dzenas pēc slavas, apliecinājuma, atzinuma, novērtējuma un naudas. Taču tādos mirkļos, kad, piemēram,

...vēsā pavasara dienā esi apsēdies uz palodzes, ietinies pledā ar kūpošu kafijas krūzi rokās,

...kad esi izgājis laukā siltā vasaras lietū un ļauj debesu rokām noskalot, uzpildīt, attīrīt, lai pēcāk ar jaunu jaudu uzsāktu doties ceļā,

...kad apzinies, ka Tu kādu atmodināji, stiprinot ticību gaismai, piemērotā brīdī padodot roku,

...kad sajūti mīļa cilvēka klātbūtnes siltumu,

...kad esi pateicīgs kādas grāmatas autoram, ka viņš izteica to, ko Tu juti, bet līdz šim pats vēl nebiji apstājies, lai noformulētu vārdos,

...kad nobaudi nupat izceptu maizi ar pienu un pa taisno no dobēm plūktu tomātu, gurķu svaigumu...

...kad pirmais krītošais sniegs samīļo dvēseli,

...kad kaķēna ūsas kutina vaigus un suņa slapjā deguna pieskāriens mudina doties piedzīvojumos ārpus dzīvokļa sienām,

...kad draugi un ģimene ir dārgumi un iemeslus “kāpēc” vārdos nemaz nav tik vienkārši aprakstīt,

...kad Tu novērtē mirkli, kurā esi, kad esība pēkšņi liekas lielākā, svētīgākā maģijas ekranizācija,

...kad esi saviļņots un pateicīgs par visu un itin katram, kurš Tavā dzīvē ir bijis, ir un būs, un visi šie cilvēki satiekas vienā mirklī - Tagad - Tavās domās un sajūtās,

Tu skaidrāk par skaidru apzinies, ka visi esam viens.

Un, protams, mazie un lielie personīgie izaicinājumi ir ļoti svarīgi, jo motivē atraisīt Tevī esošās spējas un iespējas.

Vārdi "vientulība", "garlaicība" man vienmēr ir bijuši sveši, jo jau kopš ienākšanas uz Zemes intuitīvi apzinājos, ka pat tad, ja esi viens, Tu nekad neesi viens šajā pasaulē, kurā visi esam VIENS.

Paldies, ka esam viens otram un ka esam satikušies!

Laime ir niansēs.

Raugoties pa logu, mēs varam palaist garām mirkli. Ieskatoties sevī un tādējādi reizē sajūtot visus un visu, mēs atrodam mūžību.

Ar cieņu. :) 

Foto notverts no braucoša auto, kad vakar ar Latvijas Jaunatnes teātra izrādi “Un atkal Pifs” bijām ceļā uz Talsiem. Apbrīnojami skaista ir mūsu Latvija! 💜

2019.gada 26.maijā

Tajā brīdī, kad Tev kļūs mazāk svarīgs apkārtējo viedoklis par sevi, Tu kā mākslinieks iegūsti brīvību un pasaule vairāk iegūst no Tava pienesuma.

Mēs visi esam apbrīnojami un unikāli, ja vien iemācāmies dzīvot saskaņā ar sevi un tādējādi esību.

Un, manuprāt, jebkuras profesijas pārstāvis ir mākslinieks, ja vien dara darbu, kuru mīl pats, un tādējādi iedvesmo citus. Jo tikai ar atbildību un ar aizrautību paveiktam darbam ir vērtība arī priekš apkārtējiem un Visumam kopumā. 🌞 

#subjektīvasatziņasformulējums

2019.gada 17.februārī

Viedoklis. - Greizsirdība.

Talantīgiem, par sevi pārliecinātiem cilvēkiem nav iemesla būt greizsirdīgiem. Un ceļš uz to ir katram darbs ar sevi. - Mēs visi esam

unikāli un īpaši, vien visas dzīves gaitā esam ceļā pie sevis un šīs sevī mītošās patiesības atcerēšanās, un reizē sevī esošo talantu izkopšanas un pilnveidošanas. Nekad savā dzīvē neesmu jutusi greizsirdību uz otru vai citu cilvēku panākumiem, jo intuitīvi vienmēr esmu apzinājusies, ka visas atbildes un iespējas ir mūsos pašos. Kas attiecas uz attiecībām. - Nedrīkstam okupēt otra brīvību un ziedot otram savējo. Un nevienu nevajag pārliecināt vai mēģināt noturēt. - Tie, kas dodas, lai iet, bet savējie vienmēr būs līdzās un vēji vien nostiprinās komandas kopīgās saites un vērtības. Un veiksmīgu attiecību pamats ir sadarbība. 

Mums katram ir savas rētas. Un greizsirdība arī ir viena no pazīmēm, ka bērnībā vai vēlākajos dzīves gados kāda šķietami ārēja iemesla dēļ ir radies nelīdzsvars sevī. Veselīgās attiecībās abi partneri stiprina viens otru un jūtas droši. Dziedinot savu un viens otra dvēseles. Attiecības kā nerimstošs, katram sevi pilnveidojošs, vienam otru atbalstošs, cienošs, vienam otrā ticību savām spējām nostiprinošs, motivējošs process un divu cilvēku uzplaukums.

Greizsirdība nekad neuzdrošināsies tuvoties mājām, kurās mīt savstarpēja uzticēšanās un cieņa.

2019.gada 12.februārī